Kas ir Dievturība?
Dievturība ir senlatviešu dievestības — senās reliģijas — sistematizēts izkārtojums, kura mērķis nav neko atmest, bet gan izklāstīt un saglabāt. Nosaukums cēlies no latviešu vārda turēt — godu turēt, Dievu turēt — un nozīmē dievestības piekopšanu un Dieva bijāšanu. Svešvalodā šo jēdzienu vislabāk atbilst grieķu vārds teoforija.
Latvieši vēsturiski nav lietojuši vārdu “ticēt” dievestīgā nozīmē. Latvietis ticēja tam, ko pats bija atskārtis un pieredzējis — nevis akli paļāvies māņiem. Tāpēc Dievturība nav ticība dogmu nozīmē, bet gan dzīva, piedzīvota pasaules izjūta.
Dainas — galvenais gudrību avots
Dievturības pamats ir tautasdziesmas jeb dainas — vienīgā Eiropas tradīcija, kurā dievestīgā gudrība saglabāta dziesmā, nevis rakstītos baznīcas tekstos. Līdz mūsdienām no tautas mutes pierakstītas vairāk nekā 500 000 tautasdziesmu, no kurām Krišjānis Barons sakārtojis ap 218 000.
Dainās izteikts viss, ko latvieši domājuši par Dievu, Laimu un Māru, par tikumiem, par svinīgām parašām un dzīvošanu kopumā. Nevienai citai tautai pasaulē nav tik daudz šādu dievestīgu dziesmu. Tieši tāpēc Dievturība spēja atjaunot to, ko gadsimtu spiediena rezultātā citas Eiropas tautas zaudēja.
Dievestība dainās izteikta greznā, dzejiskā valodā — jo īsta dievestība vienmēr atradusies ciešā kopībā ar dzeju un mākslu. Dzejiskais izteiksmes veids ir vissenākais, zinātne — visjaunākais. Taču abi papildina viens otru.
Trīs mūžīgās dievības
Dievturība balstās trijās galvenajās dievībās, kas latviešu pasaules uzskatā veido vienotu veselumu:
Dievs — esošais un paliekošais
Dievs ir visa sākums un Padoms. Nevieni vārdi nevar pilnīgi izteikt Dieva būtību — tikai aptuveni cilvēka domāšana atskārtusi, kas Dievs ir. Latviešu tauta atzinusi, ka Dievam pieder visu Padomu Padoms, kas cilvēka prātam nav līdz galam izdibināms.
Mūslaiku valodā Dievs ir saucams par Garu — pasaules radošo, organizējošo spēku. Daiņu krājumā uzglabājušās ap 5000 pamatdziesmas par Dievu. No tām redzams, ka Dieva visraksturīgākā pazīme ir Doma — un no šīs Domas sabiezējoties radusies Pasaule visā savā dažādībā.
Laima — mūža licēja
Laima ir dievišķā notikšana un norise — tas, ko mūsdienās sauktu par likteni. Dievs ir Laimas devējs un visas notikšanas pamats. Tāpēc dainas Laimu dēvē par Dieva meitu. Par Laimu skan ap 2000 pamatdziesmu — neviena cita tauta likteni nav tik daiļi apdziedājusi.
Laima dainās parādās trijās sejās:
- Laima — mūža noteicēja
- Dēkla — glabātāja un sargātāja
- Kārta — nobriešanas un pieaugšanas vadītāja
Šis trijotnes princips nav unikāls — radniecīgas liktens dievības ir arī grieķiem (3 Moiras), romiešiem (3 Parces) un ģermāņiem (3 Nornes).
Māra — Zemes māte
Māra ir matērija, zeme, ūdens — viss, ko var aptaustīt un redzēt. Viņa saucas arī Ūdens Māte, Piena Māte, Jūras Māte. Māras (ornomentālā) rakstu zīme ir līklocis — simbols ūdenim un šķidrumam, kas veido pašu dzīvības pamatu. Šī zīme pārgājusi arī vēlākajos alfabētos kā burts M.
Dievs, Māra un Laima — Gars, Matērija un Likteņi — ir trīs mūžīgas, neizdibināmas iraidības, kas visas kopā veido vienas un tās pašas Būtības dažādas izpausmes.
Svētzīmes un simboli
Dievturībā katrai galvenajai dievībai ir sava rakstu zīme, kas atrodama latvju ornamentikā:
- Dieva zīme — pajumte, spāres forma, kas simbolizē debesis
- Laimas zīme — skuja, žagars, slota
- Māras zīme — līklocis, ūdens raksts
- Dievturības svētzīme — krustkrusts (ugunskrusts), ko latvieši lietojuši kopš senlaikiem kā uguns un kosmiskās kārtības simbolu
Šīs zīmes nav tikai dekoratīvi ornamenti — tās ir kosmiskās kārtības izteiksme, ģeometriskā valodā atspoguļojot dzīves, dabas un dievišķā spēku savstarpējo saistību.
Ko māca Dievturība?
Dievturība māca, kā Mūžu jādzīvo, lai nesariebtu sev un Dievam.
Tā neatdala reliģisko no ikdienas — tieši pretēji, tā apvieno abus. Latviešu jūgsme, kas cilvēku darīja dievāju (garīgi pilnvērtīgu), bija darbs un tikums. Nevis gavēšana, nevis pātari, nevis abstraktas dogmas — bet dzīva, darīta un piedzīvota tikumiskā dzīve.
Dievturība māca arī, ka Šajā Pasaulē tiek darināts Vispasaules cilvēks — ka šeit tiek likti pamati nākamai dzīvei. Tāpēc nav vienalga, kā dzīvojam: no tā atkarīga gan šī, gan nākamā dzīve.
Gadskārtu ritms
Dievturībā liela nozīme ir gadskārtu svētēm — dabas ritma atzīmēšanai, kas vienlaikus ir garīga prakse:
- Meteņi — gada sākums, gaismas atgriešanās
- Lieldienas — pavasara atmodas svētki, olu ripināšana, šūpošanās
- Jāņi — saulstāvju nakts, uguns, vainagi, dziesmas
- Miķeļi — rudens novākšanas laiks, pateicība zemei
- Mārtiņi — tumsas iestāšanās, gaismas aizsardzība
- Ziemassvētki — Saules atdzimšana, ģimenes kopā sanākšana
Katri svētki nav tikai tradīcija — tie ir cilvēka saikne ar dabas ritmu, kas Dievturībā tiek uzlūkota kā garīga nepieciešamība.
Dievturība mūsdienās
Ernests Brastiņš šo darbu rakstīja 1932. gadā, taču tā vēstījums nav novecojis. Dievturība nav muzeja eksponāts — tā ir dzīva tradīcija, kas turpinās gan Latvijā, gan latviešu diasporā visā pasaulē.
Šodien Dievturības principi — saikne ar dabu, cieņa pret senčiem, gadskārtu ritms, zīmju simbolika — atrod arvien jaunu rezonansi cilvēkos, kuri meklē dziļāku sakni savā identitātē vai garīgajā ceļā.
Kā rakstīts dainās:
Dievam tika greznas dziesmas,
Ļaudīm nieku valodiņas.
Pilns oriģinālteksts: Ernests Brastiņš, “Dievturu Cerokslis jeb Teoforu Katķisms”, Latvijas Dievturu Sadraudzes izdevums, 1932. Darbs ir publiskajā domēnā.