BALTU ZĪMES
Visā savas attīstības vēsturē cilvēks pielietojis abstraktus attēlus – zīmes un simbolus, lai glabātu un nodotu informāciju nākošajām paaudzēm, kā arī dažādu enerģētisko procesu vadīšanai.
Grafiskās zīmes ir pati senākā un lakoniskākā informācijas un enerģijas izteiksmes forma. Zīmes konkrētā iedarbība var būt tikai saistībā ar domu, zemapziņu un Dabu, tā ietekmē vidi, cilvēku un notikumus. Zīmju ietekmi pazinuši jau mūsu senči, kuri, dzīvojot harmonijā ar Dabu, apzināti pratuši tās izmantot. Par to liecina:
gan izrakstītie cimdi, kurus adīja ar attiecīgu ornamentu konkrētam gadījumam,
gan rakstainās jostas,
gan ornamentiem rotātie sadzīves priekšmeti,
gan svētvietu iekārtojums,
gan rituāli.
Latviešu ornaments ir mitoloģisko zīmju kopums. Zīmes kā noteiktas enerģijas nesējas tiek izmantotas arī dažādās dziedniecības metodēs un meditācijās (piem.reiki).
Senajos laikos tekstus, izņemot akmenī vai metālā iekaltos, periodiski atjaunoja. Klosteros mūki pārrakstīja un atjaunoja senās hronikas un svētos rakstus. Pagānu, par kādiem kristīgajā pasaulē tika uzskatīti mūsu senči, reliģiskie sacerējumi netika glabāti un saudzēti. Rakstu zīmes uz svina vai alvas, māla vai vaska plāksnītes, bērza tāss Latvijas klimatiskajos apstākļos nesaglabātos. Eiropā papīra ražošanas noslēpumu iepazina tikai ap 10.gs., tādēļ rakstu zīmes tika iededzinātas vai iegrebtas kokā, raksta zīmes veidoja arī uz ādas, izdurot caurumiņus, rakstus iekala mālā vai atstāja uz kaula priekšmetiem.
Ienākot kristietībai tagadējās Latvijas teritorijā, daudzi zīmju akmeņi tika iznīcināti. Iecirsto informāciju nevērtēja augstu. Mūsdienās Latvijā reģistrēti 73 pēdakmeņi, piemēram, Pugu pēdakmens Naukšēnu pagastā, Silabulu pēdakmens (Velnakmens) Veselavas pagastā.
Tā kā uzskatīja, ka ornamentam ir maģiska nozīme, tad pastāvēja pieņēmums, ka maģisko rituālu nozīmi nedrīkst izpaust nevienam citam cilvēkam, tad tas zaudē nozīmi un spēku. Tādēļ ornamentā ir daudz rakstu, lai, izņemot pašu lietotāju, neviens nesaprastu maģisko kodu nozīmi.
Senlatvieši veidoja t.s. mezglu rakstus, kur ar mezglu un krāsainu diegu palīdzību iekodēja ziņas. Katrai saimei raksturīgi bija savi mezglu kombinējumi. Arī šeit svarīgi bija neizpaust to nozīmi. Satītus mezglu rakstus glabāja kamolos. Tā pierakstīja arī dziesmu ritmus, veidoja kalendārus. Mezglu rakstu pazinuši un lietojuši arī senie inki.
Izrakstīju goda kreklu
Trejādiemi rakstiņiem,
Saulītēm, zvaigznītēm,
Ozoliņa zīlītēm.
Ornamenti, kuri sagrupēti noteiktā secībā, var tikt uzskatīti par sava veida rakstību. Ornamentiem un senajām baltu zīmēm bija ne tikai maģiska aizsardzības funkcija, kas sakārtoja un harmonizēja apkārtējo vidi, bet tās arī palīdzēja virzīt noteiktus procesus īstajā laikā un vietā. Bija pazīstamas arī dziedināšanas zīmes.
Liela nozīme bija ornamenta daļu savstarpējam izvietojumam, secībai, atrašanās vietai. Lai pārzinātu senos ornamentus bija nepieciešamas dziļas un pamatīgas zināšanas. Tādas galvenokārt piemita priesteriem un tika nodotas no paaudzes uz paaudzi, pārņēmējam tās sākot apgūt jau bērnībā.
Katrai raksta zīmei tāpat kā, piemēram, akmens salikumam ir sava nozīme. Ir pamats uzskatīt, ka senās baltu svētvietas veidotas, par pamatu ņemot kādu ornamentu. Šie akmens krāvumi pielāgoti apkārtējai videi. Par spilgtu piemēru uzskatāmi Pokaiņi.
Senlatviešu rakstu zīmes ir mūsu senču mantojums, kas liecina par dažādajiem kulta rituāliem, arī sadzīves un garīgās dzīves sakārtošanai. Zīmes jeb ornamenti lietoti kā simboli, kā elementi, kā informācijas nesēji un enerģijas izteiksmes veidi.
Ornaments – cilvēces garīgās dzīves atspulgs un izziņas objekts.
Katrai zīmei, vai tā bija akmenī cirsta, vai kokā grebta, bija sava nozīme. Tiem, kas prata lasīt šīs zīmes, nebija iespējams nesaprast informāciju, ko sniedz, piemēram, Zalktis vai Jumis. Vēsturnieku un arheologu atrastās īpašuma zīmes liecina, ka katrai ģimenei bijusi sava zīme-ornaments, ar kuru apzīmēta viņiem piederoša manta vai īpašums. Dzimtas zīmi mantojumā saņēma vecākais dēls, pārējie veidoja savu zīmi, saglabājot pirmrakstu. Īpašuma zīmes bija raksts ar noteiktu informāciju, ko prata izlasīt visā apkārtnē, pazina arī ļaudis no tālākām apdzīvotām vietām.
Tādā pašā tehnikā izstrādātas kā īpašuma zīmes, taču, sniedzot cita veida informāciju – par burvjiem un raganām, pazīstamas ir slepenās zīmes un raksti. Slepenās zīmes grupējamas kā raganu sapulču vietu zīmes, burvju ceļu apzīmējumi, buršanas vietu raksti. Pastāv arī ēku aizsargāšanas, uguns, bluķu, lietuvēnu zīmes. Ideogrāfiskais raksts bijis pazīstams daudzām senajām kultūrām, piemēram, senēģiptiešiem un šumeriem. Mūsdienās ideogrāfisko rakstu lieto Ķīnā un Japānā.
Pirmās latvju zīmes veidojušās pirms vairāk nekā 3000 gadiem, kad Austrumbaltijas novados veidojās ciltis ar savu kultūru: savdabīgām auglības kulta un dabas reliģijas tradīcijām. Ornamentu veidošanās laikā to svarīgākā funkcija bija simbolika jeb pirmatnējā jēga.
Latviešu ornamentikas zīmes tiek dalītas šādās grupās:
Dieva zīmes – Dievs, Māra un Laima;
Citu dievību zīmes – Pērkons, Jumis, Ūsiņš;
Debess parādības – Saule, Mēness, Zvaigznes;
Ar gadskārtām saistītas zīmes – Mārtiņgailis, Jānis;
Ar aizsauli saistītās zīmes – Zalktis;
Austras koks.
Grafiskās zīmes ir pati senākā un lakoniskākā informācijas un enerģijas izteiksmes forma. Zīmes konkrētā iedarbība var būt tikai saistībā ar domu, zemapziņu un Dabu, tā ietekmē vidi, cilvēku un notikumus. Zīmju ietekmi pazinuši jau mūsu senči, kuri, dzīvojot harmonijā ar Dabu, apzināti pratuši tās izmantot. Par to liecina:
gan izrakstītie cimdi, kurus adīja ar attiecīgu ornamentu konkrētam gadījumam,
gan rakstainās jostas,
gan ornamentiem rotātie sadzīves priekšmeti,
gan svētvietu iekārtojums,
gan rituāli.
Latviešu ornaments ir mitoloģisko zīmju kopums. Zīmes kā noteiktas enerģijas nesējas tiek izmantotas arī dažādās dziedniecības metodēs un meditācijās (piem.reiki).
Senajos laikos tekstus, izņemot akmenī vai metālā iekaltos, periodiski atjaunoja. Klosteros mūki pārrakstīja un atjaunoja senās hronikas un svētos rakstus. Pagānu, par kādiem kristīgajā pasaulē tika uzskatīti mūsu senči, reliģiskie sacerējumi netika glabāti un saudzēti. Rakstu zīmes uz svina vai alvas, māla vai vaska plāksnītes, bērza tāss Latvijas klimatiskajos apstākļos nesaglabātos. Eiropā papīra ražošanas noslēpumu iepazina tikai ap 10.gs., tādēļ rakstu zīmes tika iededzinātas vai iegrebtas kokā, raksta zīmes veidoja arī uz ādas, izdurot caurumiņus, rakstus iekala mālā vai atstāja uz kaula priekšmetiem.
Ienākot kristietībai tagadējās Latvijas teritorijā, daudzi zīmju akmeņi tika iznīcināti. Iecirsto informāciju nevērtēja augstu. Mūsdienās Latvijā reģistrēti 73 pēdakmeņi, piemēram, Pugu pēdakmens Naukšēnu pagastā, Silabulu pēdakmens (Velnakmens) Veselavas pagastā.
Tā kā uzskatīja, ka ornamentam ir maģiska nozīme, tad pastāvēja pieņēmums, ka maģisko rituālu nozīmi nedrīkst izpaust nevienam citam cilvēkam, tad tas zaudē nozīmi un spēku. Tādēļ ornamentā ir daudz rakstu, lai, izņemot pašu lietotāju, neviens nesaprastu maģisko kodu nozīmi.
Senlatvieši veidoja t.s. mezglu rakstus, kur ar mezglu un krāsainu diegu palīdzību iekodēja ziņas. Katrai saimei raksturīgi bija savi mezglu kombinējumi. Arī šeit svarīgi bija neizpaust to nozīmi. Satītus mezglu rakstus glabāja kamolos. Tā pierakstīja arī dziesmu ritmus, veidoja kalendārus. Mezglu rakstu pazinuši un lietojuši arī senie inki.
Izrakstīju goda krekluTrejādiemi rakstiņiem,
Saulītēm, zvaigznītēm,
Ozoliņa zīlītēm.
Ornamenti, kuri sagrupēti noteiktā secībā, var tikt uzskatīti par sava veida rakstību. Ornamentiem un senajām baltu zīmēm bija ne tikai maģiska aizsardzības funkcija, kas sakārtoja un harmonizēja apkārtējo vidi, bet tās arī palīdzēja virzīt noteiktus procesus īstajā laikā un vietā. Bija pazīstamas arī dziedināšanas zīmes.
Liela nozīme bija ornamenta daļu savstarpējam izvietojumam, secībai, atrašanās vietai. Lai pārzinātu senos ornamentus bija nepieciešamas dziļas un pamatīgas zināšanas. Tādas galvenokārt piemita priesteriem un tika nodotas no paaudzes uz paaudzi, pārņēmējam tās sākot apgūt jau bērnībā.
Katrai raksta zīmei tāpat kā, piemēram, akmens salikumam ir sava nozīme. Ir pamats uzskatīt, ka senās baltu svētvietas veidotas, par pamatu ņemot kādu ornamentu. Šie akmens krāvumi pielāgoti apkārtējai videi. Par spilgtu piemēru uzskatāmi Pokaiņi.
Senlatviešu rakstu zīmes ir mūsu senču mantojums, kas liecina par dažādajiem kulta rituāliem, arī sadzīves un garīgās dzīves sakārtošanai. Zīmes jeb ornamenti lietoti kā simboli, kā elementi, kā informācijas nesēji un enerģijas izteiksmes veidi.
Ornaments – cilvēces garīgās dzīves atspulgs un izziņas objekts.
Katrai zīmei, vai tā bija akmenī cirsta, vai kokā grebta, bija sava nozīme. Tiem, kas prata lasīt šīs zīmes, nebija iespējams nesaprast informāciju, ko sniedz, piemēram, Zalktis vai Jumis. Vēsturnieku un arheologu atrastās īpašuma zīmes liecina, ka katrai ģimenei bijusi sava zīme-ornaments, ar kuru apzīmēta viņiem piederoša manta vai īpašums. Dzimtas zīmi mantojumā saņēma vecākais dēls, pārējie veidoja savu zīmi, saglabājot pirmrakstu. Īpašuma zīmes bija raksts ar noteiktu informāciju, ko prata izlasīt visā apkārtnē, pazina arī ļaudis no tālākām apdzīvotām vietām.
Tādā pašā tehnikā izstrādātas kā īpašuma zīmes, taču, sniedzot cita veida informāciju – par burvjiem un raganām, pazīstamas ir slepenās zīmes un raksti. Slepenās zīmes grupējamas kā raganu sapulču vietu zīmes, burvju ceļu apzīmējumi, buršanas vietu raksti. Pastāv arī ēku aizsargāšanas, uguns, bluķu, lietuvēnu zīmes. Ideogrāfiskais raksts bijis pazīstams daudzām senajām kultūrām, piemēram, senēģiptiešiem un šumeriem. Mūsdienās ideogrāfisko rakstu lieto Ķīnā un Japānā.
Pirmās latvju zīmes veidojušās pirms vairāk nekā 3000 gadiem, kad Austrumbaltijas novados veidojās ciltis ar savu kultūru: savdabīgām auglības kulta un dabas reliģijas tradīcijām. Ornamentu veidošanās laikā to svarīgākā funkcija bija simbolika jeb pirmatnējā jēga.
Latviešu ornamentikas zīmes tiek dalītas šādās grupās:
Dieva zīmes – Dievs, Māra un Laima;
Citu dievību zīmes – Pērkons, Jumis, Ūsiņš;
Debess parādības – Saule, Mēness, Zvaigznes;
Ar gadskārtām saistītas zīmes – Mārtiņgailis, Jānis;
Ar aizsauli saistītās zīmes – Zalktis;
Austras koks.