SVĒTVIETAS
Svētvietas ir vietas ar ļoti augstu pozitīvo enerģētisko un informatīvo līmeni, tās parasti ir ar nostāstiem un teikām apvītas, ar savdabīgu un daudziem neizprotamu pievilkšanās spēku.
Svētvietā ir jūtama īpaša enerģētika, īpašs strāvojums. Atnākot uz šiem enerģiskajiem centriem ar labiem nolūkiem, ir iespējams sakārot domas, uzlabot veselību, iegūt garīgo līdzsvaru, enerģētiski attīrīties. Enerģētiski spēcīgos punktos var atvērties sestais prāts un dzimt jaunas idejas, iespējamas atklāsmes.
Enerģētisko vietu tīkls pastāv neatkarīgi no cilvēka, tomēr ne katra enerģētiskā vieta ir svētvieta. Enerģētiskajās vietās daba ir izveidojusi īpašas zīmes – akmeņus, klintis, īpatnējus koku veidojumus, ūdenskritumus, kas pastiprina un koncentrē enerģiju šajās vietās. Tikai cilvēks enerģētiskai vietai piešķir svētvietas nozīmīgumu, piešķirot tam „apgarotību”. Tieši cilvēks nodrošina enerģijas apmaiņu starp redzamo pasauli un neredzamo pasauli. Cilvēks svētvietā atjauno saites pārrāvumu starp redzamo un neredzamo pasauli.
Svētvietas ir savstarpēji saistītas gan caur energoinformatīvo, gan astrālo un citu smalko matēriju laukiem. Tādēļ starp tām notiek gan informācijas apmaiņa, gan savāktās informācijas summēšanās. Turklāt svētvietu akmeņi ierakstīto enerģētisko informāciju saglabā. Šo informāciju var nolasīt vēl pēc daudziem gadu simteņiem.
Zemes spēka vietas enerģija visu gadu nav vienāda. Izteikti spēcīga tā ir ap vasaras un ziemas saulgriežiem, kā arī pavasara un rudens saulrītiem un savu intensitāti saglabā 5-8 dienas.
Ja uz svētvietām dodas dziedināšanas brīnuma meklējumos, tad būtu jāizvēlas doties pie pelēkiem, sārtiem un sarkanas krāsas granītiem, jo blakus svētkalniem atrodas akmeņi, kas saistīti ar veļu kultu( zintnieks Māris Birkenfelds). Šeit var atsaukties uz latvju tautas pasaku par to, kā bērni veda vecākus uz mežu nomirt. Senatnē veci vai slimi cilvēki, kuri vēlējās atstāt šo sauli, labākajās drānās tērpti, devās uz mežu pie akmeņiem, kuri atrodās uz enerģijas lauka mīnuspola. Uz šāda akmens apsēžoties, cilvēks dažu dienu laikā izdzisa. Veļu akmeņus var atpazīt pēc tumšās krāsas.
Seno kulta vietu skaitu var noteikt tikai aptuveni, jo par daudzām no tām saglabājušās visai nepilnīgas ziņas, to sakrālā nozīme bieži vien ir neskaidra vai nepierādāma.