UZTVEREI PĀRVEIDOJOTIES, DZIMST JAUNA REALITĀTE

Vārda ragana mūsdienu nozīme ir sieviete, kurai ir pārdabisks spēks, kura prot burt ( parasti saistībā ar velnu), pārnestā nozīmē ķildīga, nesaticīga, arī nikna sieviete. Tomēr senāk šī vārda semantiskais lauks ir bijis plašāks un ar to apzīmētas ne tikai reālas sievietes, bet arī mitoloģiskas būtnes, gari. Uz šī vārda daudznozīmību ir norādīts arī folkloras materiālos, piemēram: „Zilā kalna tuvumā atrodas Ķenču mājas. Raganas, kuras dzīvojot Zilā kalnā, vasarā Ķenčam noplakšķinājušas zirņus. Raganas esot jaunas kā meitenes, maza auguma, melnos brunčos, dzeltenās jakās un dzelteniem, līdz papēžiem gariem matiem. Tās, kas velējoties, neesot tās riebīgās, ļaunās raganu vecenes, kuras pa naktīm iet raganot, govis izslaukt vai gavēnī aitām vaigus apcirpt”. Lielākoties gan 19.gadsimta beigu un 20.gadsimta sākuma folkloras pierakstos viena pagasta un pat vienas ģimenes ietvaros varēja pastāvēt ļoti dažādi priekšstati par to, kas ir raganas.

Atšķirībā no raganām – saimniecēm ( piena ragana, ar ko saprot reālu sievieti, saimnieci, kas noteiktās dienās, īpaši Jāņos, veic maģiskas darbības sava labuma vairošanai), raganas – dabas gari folkloras materiālos ir saistītas ar konkrētiem ģeogrāfiskiem objektiem – kalniem, gravām, akmeņiem, ūdeņiem ( avotiem, upēm, ezeriem, mārkiem, purviem), mežiem un kokiem ( īpaši bērziem), kuru nosaukumā nereti iekļauts raganu vārds. Visbiežāk tie ir Raganu kalni un Raganu purvi. Šīs ir uzskatītas par raganu dzīves un darbības vietām, kur tās visbiežāk novērotas ( pus) naktī un/vai pusdienlaikā. Reizēm atzīmēts, ka tās aktivizējas piektvakarā. Sezonāla parādīšanās raganām nav tipiska, lai gan atsevišķos tekstos to darbības laiks ir norādīts Ziemassvētkos, Jāņos, Lielajā piektdienā un veļu laikā. Raganas parasti parādās grupās pa 2-3, ģērbušās spilgtās drēbēs, reizēm kailas, ar gariem, gaišiem matiem, ko tās nēsā izlaistus. Retāk tās raksturotas kā vecas, riebīgas vecenes ar gariem nagiem un izspūrušiem matiem. Pamanītas tās bieži vien pēkšņi pazūd vai pārvēršas par sūnām, bērzu tāsīm u.tml. Raganu ierastākās darbības ir velēšanās, šūpošanās koku zaros, matu ķemmēšana, dziedāšana un dejošana. Satiktos cilvēkus raganas parasti biedē, ķircina, apmaldina mežā, nokutina vai nogalina, bet vīriešus nereti mēģina pavedināt. No raganām var aizsargāties, izmantojot parastos aizsardzības līdzekļus pret ļaunajiem gariem – skaitot tēvreizi, metot krustu, šaujot ar sudraba lodi u.tml. Raganām bail ir no bikšu siksnas (izl.gocenieks, garcenieks) un gaiļa dziesmām. Raganu mitoloģiskie pretinieki ir vilki, kas tās saplosa, un Pērkons. Tikai vienā teikā minēts, ka raganas ceļas no vardarbīgā nāvē mirušo cilvēku dvēselēm. Citos tekstos to cilme nav iztirzāta.

No šī uzskaitījuma redzams, ka par raganām – gariem ir pastāvējis diezgan plašs priekšstatu komplekss. Uzreiz gan jānorāda, ka ziemeļaustrumu Latvijas raganu tradīcijā ir nošķirami divi areāli, kam katram raksturīgs nedaudz atšķirīgs raganu raksturojums. Piemēram, rietumu areālā (Ziemeļvidzemē) tipiskās raganu darbības ir velēšanās un cilvēku maldināšana, kamēr austrumu areālā (Ziemeļlatgalē) tās parasti šūpojas koku zaros, ķemmē matus un nokutina cilvēkus. Visas iepriekš uzskaitītās raganām raksturīgās īpašības un darbības vienkopus konstatējamas tikai rietumu un austrumu areāla kontaktteritorijā – Alūksnes rajona ziemeļu daļā. Daļa uzskaitīto īpašību ( piemēram, bailes no vilkiem, saistība ar bērziem, izskats u.c.) raksturīga visam raganu tradīcijas areālam. Atsevišķi folkloras teksti ( teikas un ticējumi), kuros raganas raksturotas kā dabas gari, sporādiski pierakstīti arī citās Latgales, Vidzemes un Zemgales ( t.i., Latvijas austrumu daļas) vietās, tomēr šie teksti ir ģeogrāfiski pārāk izkaisīti, lai liecinātu par noturīgas raganu tradīcijas pastāvēšanu šajā teritorijā 20.gadsimta pirmajā pusē.

Fragmenti no raksta „Ziemeļaustrumu Latvijas raganu tradīcija mūsdienās: ieskats lauka pētījuma metodoloģijā”, Sandis Laime, publicēts humanitāro zinātņu žurnālā „Letonica”, 2009, nr.19.