Ķeveles trejdeviņi svētavoti
Kaut arī Latvijas teritorija sastāda tikai dažas procentu simtdaļas no pasaules kontinentu kopplatības, tomēr tajā ir tādi izcili dabas brīnumi, kurus neatradīsiet nekur citur visā pasaulē. Viens no tādiem ir Ķeveles trejdeviņu svētavotu grupa, kura atrodas Dobeles rajonā, netālu no Auces pilsētas Vītiņu pagasta Ziemeļrietumu galā. Par cik, šo avotu grupa ir vienreizējs pasaules brīnums, atļausimies tai veltīt vairāk uzmanības, kā citiem avotiem.
Pasaulē ir miljoniem avotu. Daži tūkstoši no tiem ir sevišķi iecienīti kā spirdzinoši un veselīgi minerālavoti, un veselības avoti. Bet bez tiem vēl zināms pavisam neliels skaits veselībai sevišķi svētīgu avotu, kurus tautā sauc par svētavotiem. Visā Rietumeiropā ir zināms tikai viens tāds avots – Lurdā, Francijā. Bet tikai vienā pašā Latvijā, ja avotu grupas, tostarp Ķevelē skaita par vienu, tādu avotu vai to grupu varētu būt ap 70. Visā pasaulē šādu avotu ir mazāk par simtu. Bet tādu svētavotu grupa kā Ķeveles Kambaru kalnā, ir tikai vienīgā pasaulē, nav pat zināms nekas tāds, ar ko to varētu salīdzināt.
Bezmaz vai no Ķeveles Kambaru kalna pašas augšas, nelielā graviņā, izverd spēcīga, augšup ejoša, avotu grupa, kas darbojas gan ziemā, gan vasarā.
Vēl līdz 20.gs.otrajai pusei tā bija daudz spēcīgāka, avotu čalu varēja dzirdēt visai tālu. Diemžēl, norokot kalna galu grants ieguvei, daļa ūdeņu tagad ietek karjerā. Tomēr arī atlikušie vēl aizvien ir viens no pasaules brīnumiem.
Šauras, nelielas graviņas augštecē, apmēram 10 m garā posmā izverd deviņi spēcīgi avoti. Tie veido strautu. Tālākajā strauta ceļā ir vēl divtik avotu, tā ka kopā varētu runāt par trejdeviņiem avotiem. Tomēr visērtāk pieejami un cilvēku apmeklēti ir tikai pirmie deviņi avoti.
Zemākie strauta ūdeņi ietek mākslīgi veidotā dzirnavu uzstādījumā. Te nu izveidojies svētezers, kurā var peldēties. Vēl 20.gs.pirmajā pusē dziednieciskie svētavota ūdeņi griezuši dzirnavu ratus.
Ķeveles avoti atrodas četrus kilometrus ziemeļrietumos no Vecauces pils. Turpinot domās šo pašu virzienu, mēs noietu pie ievērojamas senču svētvietas – Dobeles kalniem, bet vēl nedaudz tālāk – šaurajiem un garajiem, upēm līdzīgiem, Kērkliņu un Svētaiņu ezeriem. Ap tiem ir ļoti daudz seno svētvietu. Visā šajā ZR-DA virzienā, ap 15 km garajā līnijā, varētu būt kāds ducis ievērojamu svētvietu un senvietu. Tām ir ļoti liels blīvums.
Minētā līnija iezīmēja divus sendienās svētus virzienus. DA virzienā Saule lēca Ziemassvētkos, ZR – norietēja Jāņu vakarā. Tiesa, šeit gan nav ideālas sakritības ar minēto virzienu, bet tas nemaina būtību, ka pastāvējusi un vēl šodien atrodas, senu senvietu līnija, no Svētaiņu ezera līdz Ķevelei.
Stingri teorētiski ņemot, Ķeveles avoti ir gan nedaudz uz austrumiem no šīs līnijas, tomēr tie atrodas, tajā pašā enerģētiskās ietekmes joslā.
Avoti atrodas gleznainā vietā, kuras apkārtni Vītiņu pagasta valde labiekārtojusi par jauku atpūtas vietu. Iztekas vietā graviņas platums, kur avoti iztek, ir ap 6 m, dziļums – 4 m. Pāri gravai pirms kādiem 150 gadiem pārbūvēts mūra tilts. Avotu grava ierobežota ar saliktu akmeņu sienu. Tādas sienas salikšana bijusi liela māka. Tā neplaisā, sals to nebojā. Diemžēl, pirms gadiem 15 – 20, sabrukusi tā sienas daļa, kas stiprināja gravas kreiso krastu.
Augšpus tilta, ir septiņi avoti. Vēl divi šīs grupas avoti atrodas tūlīt lejpus tiltiņam.
Tas, ka ar tiltiņu ierobežoti tikai septiņi avoti, skaidrojams ar vācu muižnieku mācību par „7”, kā laimīgu skaitli. Mūsu senči, gluži otrādi – „7” uzskatīja par nelaimes skaitli.
Septiņu avotu norobežošanas dēļ, viens no Ķeveles avotu grupas vārdiem tā arī ir – „Septiņi avoti”. Otrs, jau vēsturiski veidojies ir „Zviedru avoti”. Par šo vārdu ir divi nostāsti, kas to saista ar Zviedrijas karali Kārli XII (1682-1718). Pirmais no tiem stāsta, ka avotus karalis Ķevelē ir atklājis nejauši, medību laikā.
Nu redziet, kā sanāk. Ja ticēt teikai, dumjie latvieši te dzīvojuši nez no kādiem laikiem, bet nav nemaz zinājuši, ka skaistā upīte sākas no tik neparastiem trejdeviņiem avotiem. Bet zviedru karalis, kara laikā ar Poliju, kad zviedri postīja tai pakļauto Kurzemes hercogisti, atļaujas kādu dienu nedomāt par karu, bet nedaudz izklaidēties medībās un tā nejauši avotus atradis. Pie tam, tā nebūt neesot bijis tikai ar Ķeveles avotiem. Teikas stāsta, ka arī citus dziedniecības avotus, kā Baldones, Bārbeles, Ķemeru, Rūjienas, Tirzas u.c. esot atraduši gan vācu ģenerālgubernatori, gan zviedru virsnieki, gan tāli ceļotāji, pat jūrnieki. Bet mūsu senči neko neesot varējuši atrast.
Te nu liksim punktu un sāksim domāt ar savu galvu. Daudzas senās kultūras tautas mūsu senčus atzina par izcili gudriem un pie viņiem brauca, pēc gudra padoma un veselības, no visas pasaules. Tikai mūs nekad nav atzinuši mūsu okupanti. Vācu mācītājs Šilings pukojās par cilvēkiem, kas apmeklēja Tirzas svētavotu un pat lika to aizbērt. Mūsu tēvutēviem, lai viņi drīkstētu svētavotus apmeklēt, lai pēc tam viņus nenolādētu baznīckungi, lai nesodītu baroni, nācās izprātot visādas viltības. Tā arī radās šīs viltus teikas. Tā arī radās vēl trešais nosaukums „Karaļa avoti”.
Tātad nosaukums „Septiņi” nav pieņemts, jo šeit ir trejdeviņi avoti. Tie arī nav zviedru atrasti avoti. Skaisti jau skan „Karaļa avoti” un šo nosaukumu nevajadzētu aizmirst, jo šeit patiešām dziedināts vismaz viens karalis. Ieskatoties senatnē, mēs varam droši teikt, ka šeit dziedināti daudzi valdnieki. Tomēr, vismaz šajā rakstā dēvēsim vietu par Ķeveles avotiem. Arī tas ir izcils vārds. Bez tam citu avotu Ķevelē nemaz nav.
Ar visai lielu pārliecību varu apgalvot, ka avoti atklāti pirms 100 gadsimtiem, kad Dobeles novadu apdzīvoja tie senie cilvēki, kas sāka iekārtot milzīgo Pokaiņu svētvietu sistēmu. Brēmenes hronists Ādams vēstīja, ka uz šo Latvijas daļu, pēc veselības un padoma cilvēki devās no visas pasaules. To apliecina arī seno grieķu autori, kā arī senindiešu sanskrita teksti un Eiropā pazīstamas teikas par Grāla kausu. Pokaiņos sanestie un kaudzītēs saliktie apaļie galvas lieluma akmeņi, kuru kopskaits vērtējams ap miljonu, liek domāt, ka vairāku gadu tūkstošu laikā šo svētvietu apmeklējuši daudzi miljoni cilvēku. Pieņemsim, ka puse no viņiem Pokaiņu sistēmā ieradās, lai meklētu padomu pie mūsu senču viedajiem, bet otra puse – pie mūsu senajiem, izcilajiem dziedniekiem. Pat tad, ja nu mēs, no otras puses, tikai katrs trešais būtu sūtīts pie Ķeveles avotiem Kambaru kalnā, kopējais avotu apmeklētāju skaits tikai senatnē vien, vērtējams vismaz ap miljonu. Arī šodien tas skan iespaidīgi, bet te vēl jāņem vērā, ka senatnē iedzīvotāju blīvums Eiropā bija vairākus simtu reižu mazāks, kā šodien. Cilvēki galvenokārt ceļoja kājām, tādēļ tālie viesi jāvērtē ar lielu cieņu.
Izcili bagātās latvju tautas garamantas ļauj apgalvot, ka mūsu senči glabāja savā atmiņā galvenās ziņas par Pokaiņu sistēmas atklājējiem – ierīkotājiem. Diemžēl 13.gs.beigās zemgaļi vairs nespēja pretoties sakšu krustnešu nelietīgajiem postošajiem uzbrukumiem. Nespēdami dobelniekus uzvarēt godīgā cīņā, sakši postīja zemnieku sētas, pielietojot t.s. izdedzinātas zemes taktiku. No senajiem vārdiem palicis tikai viens teiku varonis – Īliņš.
Hronists Brēmenes Ādams piemin, ka visvairāk uz šejieni ieradušies no Spānijas un Grieķijas. Lai cik piesardzīgi un skeptiski mēs šo ziņu neuzņemtu, tomēr jāsecina, ka lielai daļai no tālajiem ciemiņiem vajadzēja būt augsti titulētām un bagātām personām. Arī senatnē, ne jau katrs vienkāršs cilvēks, varēja sev atļauties tik tālu ceļu.
Dižā slava saglabājās pat vēl vidus un pat jaunajos laikos. Auces novadpētnieks Oskars Venckus kopā ar Verneru Banderu un Ludvigu Teteri, izmantojot Zviedrijas vēstniecības palīdzību ieguvuši interesantu izziņu. Tā apliecina vēl vienu teiku par Ķeveles avotu, proti, ka pie tiem ārstējies Zviedrijas karalis Karlis XII.
Tātad mūsu avoti un mūsu dziednieki palīdzēja tur, kur Zviedrijas galma labākie mediķi izrādījās bezspēcīgi.
Ķeveles svētavotu grupa pārsteidz ne jau ar avotu daudzumu, bet gan ar to, ka samērā blīvi viens pie otra izvietotie avoti ir tik atšķirīgi. Kaut arī avotu ūdens ir bez krāsas un smakas, tomēr pēc garšas katra avota ūdens un tā dziednieciskās īpašības ir atšķirīgas. Mūsu grupa, garšojot visus avotu ūdeņus, kolektīvi mēģināja raksturot katru no tiem. Šīs ziņas gadu gaitā daudzkārt pārbaudītas.
Avotus gravā skaitījām pulksteņa virzienā, sākot no tiltiņa. Te izverd avots nr.1 un nr.2. Gravas galā – nr.3 un n.4. Tuvu gravas galam, bet jau kreisajā krastā – nr.5, nr.6, pēc tam nr.7. Piebildīsim, ka nr.5 un nr.6 izverd ļoti tuvu viens otram un, lai iegūtu ūdeni no katra atsevišķi, jāatceras jaukais pantiņš – „Grib kaķītis zivis ķert, negrib kājas slapināt”.
Kreisajā krastā, turpinot skaitīšanu tai pat virzienā, ir visai spēcīgs avots nr.8, tam gandrīz iepretim – nr.9. Mēs par pamatu ņēmām astotā avota ūdeni, jo to var uzskatīt par visu avotu vidējo īpašību paudēju. Tas ir lielisks dziedniecisks ūdens ar svētavotam atbilstošu raksturojumu.
Pārējos avotus raksturojam salīdzinoši:
1.Vēsāks. Mutē paliek it kā viegli saldi skāba piegarša, kas salīdzināma ar vēlīnu bērza vai kļavas sulu.
2.Dzidrāks, vieglāka garša kā avotam nr.1.
3.Pats gardākais, saldākais, bet arī vieglākais.
4.It kā sausāks, miltaināks, koncentrētāks – redzes uzlabošanai.
5.Vēss, sauss, mutē paliek it kā viegla kaļķu garša.
6.Līdzīgs, tikai šī garša jau izteiktāka.
7.Līdzīgs avotam nr.5, bet šī bāziskā piegarša vēl izteiktāka.
Protams, šāds raksturojums ir subjektīvs un atkarīgs no katra ūdens garšotāja gaumes, kas var būt nedaudz atšķirīgas.
Kopumā labā krasta avotus varētu raksturot ka viegli skābus, kreisā krasta – kā nedaudz bāziskus. Tā ir tikai izjūta, ko rada avotu enerģētiskais starojums. No tā izriet, ka avots nr.1 būtu pats piemērotākais vājiniekiem ar audzējiem. Otrā avota ūdens der kuņģa čūlu un māgu iekaisumiem, tostarp miomām un mastītiem. Trešā un devītā avota ūdeņi der slimību attīstības bremzēšanai. Ceturtā un astotā avota ūdeni iesakām vispārējai organisma tīrīšanai. Ceturtais – redzes atjaunošanai un citu funkciju darbības atjaunošanai.
Kreisā krasta ūdeņi ir organisma spēcināšanai pēc ilgas vai smagas slimības. Labākais šai ziņā ir avots nr.6. Avots nr.7 veicina nobīdes uz bāzisku reakciju tiem, kas mokas ar nespēku, depresiju vai citām ilgstoša vājuma izpausmēm. Tas noder arī artrītu un locītavu iekaisuma mazināšanai. Visvairāk ūdens izverd no astotā avota. Tas arī uzskatāms par lielisku veselības ūdeni vispārējai organisma spēcināšanai. Vēl piebildīsim par astoto avotu. Ne mazums mūsu sabiedrībā ir invalīdu, kuru kaite nav izārstējama. Bet arī viņiem šī avota ūdens būtu vajadzīgs vispārējās veselības uzturēšanai un uzlabošanai. Tas pats attiecas uz mūsu vecmāmiņām un vectētiņiem. Jaunību vairs neatdosim, bet, vēlot labu, svētavota ūdens palīdzēs uzturēt možumu.
Vēl piebildīsim, ka labā krasta avotu ūdens spēcīgāk darbojas dilstošā mēnesī, bet kreisā krasta avoti ir iedarbīgāki augošā mēnesī.
Mūsu senči pie svētavota gāja kā pie svētas vietas, nevis kā pie brasla lopu dzirdināšanai. Tas bija rituāls.
Pirms avotiem, godbijīgi jāapstājas, jādomā par to cilvēku, kam ūdens tiek gādāts. Senči nodziedāja vai noskaitīja kādu no Dieva dainām, atkarībā no tā, ko īsti vēlējās dziedināt, jo bioenerģētiskais ūdens der gan ārīgi, gan iekšēji.
Lieli trauki nav vajadzīgi. Protams, var šo ūdeni dzert kā dzeramo ūdeni un var tajā vārīt tēju vai viru. Bet dziedniecībai pietiek ar trim malkiem vai pieskaršanos slimai vietai ar nelielu ūdens daudzumu, pat mitru pirkstu. Šis ūdens istabas temperatūrā var glabāties vai veselu gadu.
Lai arī cik avoti spēj darīt brīnumus, dažos gadījumos ar to vien nepietiek. Veselības atgūšanai parasti jāmaina ēdieni un dzērieni vai kas cits jūsu dzīvē, jāatsakās no baudvielām. Tāpēc dziednieka padoms var būt visai noderīgs.
Ivars Vīks