LATVIEŠU TAUTAS PARAŽAS
Nav viegli definēt, kas tad īsti ir tautas paražas. Pirmkārt, paražas ir jānodala no paraduma jeb ieraduma. Tā atsevišķa cilvēka ieradums pēc pusdienas nogulēties jeb vakaru pavadīt ar draugiem zināmā vietā pie zināma galdiņa nav paraža, jo tam, izņemot pierastu atkārtošanos, nav dziļāku motīvu, kādi ir katrai paražai. Turpretim paraža uzņemt ciemiņus un tos neizlaist no mājas bez pacienāšanas ir ar senu tradīciju, ko pārkāpt ir vairāk nekā grēks un noziegums. Tāpat tradīcija nosaka Jāņu vakara svinēšanu, kāzu ceremonijas u.tml. Paražas saista un noteic tradīcija un tās ir kopīgas lielākam cilvēku daudzumam, dzimtai, novadam, pat tautai, ar rituālu saistību, vairumā bāzējas uz apzinātām vai neapzinātām tautas reliģijas izskaņām t.i. ticējumiem un izpaužas raksturīgā darbībā. Tātad tautas paražās, darbībai līdz iet arī ticējumi ar darbības motīviem.
Kopā ar darbībām tie ir kāzu, bēru, kristību godos, ir darbā un cilvēku saietos. Izpausme nevar būt bez motivējuma, bez uzskatiem, bez ticējumiem pamatā: var būt arī vēlāk veidoti paskaidrojumi jau izzudušiem paražu iemesliem un pamatojumiem. Sastopoties ar savādākām paražām vai ticējumiem, mēs arvien meklēsim izskaidrojumu un prasīsim „ kāpēc” ? Protams, nekad nevar aizmirst, ka šie paskaidrojumi var būt veidojušies dažādi – paskaidrojumi, kas uzglabājušies tautas atmiņā cauri laiku gaitai, sastinguši stereotipās formulās, miglainā neskaidrībā uzglabājušos fragmentos; tie var būt arī, paaudzei no paaudzes tos pārņemot, pārveidojušies, dzīves un uzskatu maiņā to pamatiem izzūdot, tāpēc daudzreiz vietā ir nākuši vēlākie izskaidrojumi. Līdz ar to ir vajadzīga liela uzmanība, lai izlobītu no paralēliem paskaidrojumiem vecākos slāņus to laika secībā, atdalot pirmā kārtā jaunākos un atklājot vecākos. To var izdarīt, gan palīgā ņemot paralēles no citām folkloras nozarēm, gan pārliecinoties, cik paskaidrojums plašāk sastopams dažādos Latvijas novados t.i. vai tam nav pārāk lokāls vai pat personīgi nepārliecinošs raksturs. Vēl ir iespēja, arī pārbaudāma, ka pats ticējums, gan varbūt gauži izplatīts, plašāk pazīstams, ir no grāmatas ņemts. Tad, protams, pārbaudāma paša šī avota vērtība. Bet šādi salīdzinot mūsu laikos sastopamos vai nupat uzrakstītos ticējumus un citus līdzīgus materiālus jāievēro arī cita metode, meklējot ticējumu vecākos dokumentējumus, kas var dot pārliecību par to stabilitāti, bet dažreiz arī atrast to izskaidrojumu avotu laikmetīgos uzskatos. Tā, piem., ticējumi par burvjiem un sevišķi raganām pārsvarā izskaidrojami ar 16.-18.gs. raganu prāvu materiāliem un uzskatiem par velna un viņa kalpu darbiem. Katrs šādi noteikts slēdziens par ticējumiem būs vērtīgs un drošs ieguvums to hronoloģiskai skaidrošanai.
Prof. K. Straubergs „ Latviešu tautas paražas”, 1944